Izrāde tiek rādīta tikai specifiskās dienās. Pieraksties jaunumiem sociālajos portālos, lai nepalaistu garām:


Trakomājas Mīļā medmāsa jau gadiem ilgi vēro Slimo un turpina neapgāžami ticēt, ka reiz viņš izveseļosies, atbildēs un viņi varēs būt laimīgi. Agri vai vēlu pasaule visu noliek savās vietās, un varbūt tiešām Mīļās mīlestība ir Slimo izārstējusi! Bet varbūt tas ir tikai augstāko spēku joks?

Nav nozīmes, laimīgs vai nē, jebkurš skatītājs šeit atradīs daļu no sevis – varbūt to naivāko, varbūt ļaunāko, varbūt savu dzīves stāstu, varbūt ilgas par laimīgi neiegūto. Izrādi caurvij sarkastiski pretstati un izteikts cikliskums, metaforu pārbagātība, bet arī vienkārša medmāsu valoda. Lai vēl vairāk akcentētu šos paradoksus, skatuves iekārtojums ir minimāls, bet iedomu tēli ienes izteiktu krāšņuma garšu.

Režija: Uldis Karlovs – Karlovskis
Tērpi: Inese Neija
Maketētāja: Lolita Kalniņa

LOMĀS:
Dzelzs: Inese Vāciete vai Elīna Zāģere
Mīļā: Agnese Ērgle vai Aiga Alksne
Slimais: Andrejs Saldavs vai Andris Silamiķelis vai Austris Pirktiņš
Melis: Anna Paukša vai Linda Zaksa
Miers: Inese Vāciete vai Baiba Jegorova
Kaisle: Aiga Alksne vai Kristīne Treija vai Ieva Kaša
Cerība: Baiba Kārkliņa vai Kristīne Berngarde vai Leila Bībere
Pieredze: Anita Matisone-Ozola vai Vera Paukša vai Baiba Jegorova

Skatītāji runā

Andris Zeibots (dramaturgs un režisors)

Es priecājos, ka ir tāda izrāde! Poētisks skatījums uz pasauli galīgi jau nu nav plaši izplatīts sabiedrībā! Un mani fascinē iestudējuma un izpildījuma krāšņums un galvenais - jēgas atklāsme šajā darbā.

Par jēgu. Šajā izrādē ieslēpta ideja, ka dabā taisnīguma nav, taisnīgums iespējams tikai cilvēku prātos un tikai tur, kur šo izpratni par labo, pareizo, skaisto un taisnīgo cilvēku apziņas dalās viena ar otru. Kur tas nenotiek, darbojas dabas likumi - un tie savā vienaldzībā iznīcina dvēseli. Neko nevar darīt: patiesība ir tāda - iznīcinošie spēki uzvar šajā izrādē - daba dara savu. Bet cilvēkiem bija dota iespēja - pieredze tiem piedāvāja brīdi mīlestības. Ja palaidi garām - nonāci atpakaļ pie kosmiskās dabas vienaldzības.


Ulvis Berkmanis (uzņēmējs)

Cilvēks tikai uz īsu brīdi ir viņš pats. Viņa patība zūd ģimenē un sabiedrībā, tās normās un audzināšanā. Izrāde attēlo šo procesu, uz kuru lielākā daļa cilvēku piekar sabiedrībā noteiktu birku, bet tikai tas, kurš spēs ieskatīties dziļāk sapratīs tās noteikto mērķi. Redzēju skatītājos mulsumu, izbrīnu, citos lielu izmisumu, citos cerības uz laimīgām beigām. Bijām atvēruši sevī vārtus uz citu dimensiju. Iesaku izrādi noskatīties, jo tā neliekuļo un nebaro, tā skatās caur citu prizmu, caur tevi pašu.


Hermanis Paukšs (dramaturgs un režisors)

Man izrāde „Nav laimes” atsauca atmiņā pagājušā gadsimta septiņdesmitos gadus, kad Latvijā ārkārtīgi populāra bija dzeja un dzejas izrādes, kad skatītāji saprata un spēja izbaudīt simbolu un asociāciju mākslu. Vienlaikus radās bažas, vai pie primitīviem sižeta risinājumiem pieradušais šodienas skatītājs spēs uztvert šādu izrādi, taču pēc tam dzirdēju atsauksmes, ka viss bijis saprotami, un pat tādas kā „Beidzot arī kāda izrāde manai gaumei!” Tas iepriecina, jo „Nav laimes” ir profesionāli smalki izstrādāta un daudzi aktieri parādās jaunā, augstākā meistarības līmenī.


Anatolijs Livča (pianists, koncertmeistars)

Visspilgtāk atmiņā paliek izrādes aktieru spēles mijiedarbība ar mūziku. Ļoti trāpīgi izvēlētā mūzika palīdzēja izprast sižeta dramatismu. Paldies režisoram par ekspresiju - tērpi, galvenās domas attīstība un nemitīga skatītāja uzmanības piesaistīšana, kas, manuprāt, ir pats svarīgākais. Ir prieks, ka ne tikai uz lielajām skatuvēm izrāde ieinteresē, bet arī mazās skatuves, meistarīgi izvēloties izteiksmes līdzekļus, spēj iepriecināt ar teātra mākslu.


Elīna Ērgle (studente)

Izrādē atradu savu ļaunāko pusi. Aizdomājos, ka cilvēkos radu to ēnu, jeb neveiksmīgo pieredzi, kas velkas pakaļ visu mūžu. Cilvēki pierod kā suņi, un visus pāridarījumus atceras gadiem ilgi, bet es staigāju tālāk, meklēdama laimi, bet laimes jau nav. Citi cilvēki vienkārši aiziet, citus cilvēkus atņem nejautājot... Liktenis, iekšējais miers, ēna vai bailes, rūgtā pieredze.... Tas viss spēlē savu lomu dzīvē - dzīvē uz laimes meklējumiem. Kas tad cits mūs vadīs uz priekšu, ja ne cerība uz pastāvošo laimi?... Bet es vēl gremoju, gremoju...


Ieva Lībiete (muzeja speciāliste)

Vissvarīgākais man kā salīdzinoši pat biežam teātra apmeklētājam - nebija garlaicīgi ne mirkli. Un nereti man ir garlaicīgi teātra izrādēs. Pat to, ka izrāde bija tik gara, piefiksēju tikai skatoties trolejbusa sarakstā.

Vizuāli krāšņa izrāde un brīnišķīgas medicīniskās interpretācijas. Izrāde atstāja ļoti spēcīgu, bet baisu un nomācošu iespaidu, tāds kā kāds nelabums vai kas... Tāpēc sajutos gandrīz vai atvieglota, izejot uz ielas un atgriežoties savā realitātē. Dīvaina pēcgarša palika vēl arī nākamajā dienā.


Rolands Pogulis (uzņēmējs)

Savdabīga izrāde, kas brīžiem lika aizturēt elpu, brīžiem pasmaidīt, taču kopumā aizrauj ikvienu kaut vai dēļ dzīvīgās un neiedomājami reālistiskās, profesionālās aktierspēles. Pēc šīs izrādes ir noteikti uz brīdi jāapsēžas un jāpadomā, jāsakārto domas pirms došanās atpakaļ pelēkajā ikdienā.


Artūrs Zemdega (finanšu pasaules pārstāvis)

Skatoties izrādi, sapratu, ka saturs nav man tik būtisks, kā tas, kā materiāls tiek apaudzēts ar papildinājumiem. Aktieru enerģija, kas plūst no skatuves, mūzika un skatuves noformējums nevienā brīdī neļāva atslābināties un aizdomāties par kaut ko, kas nav saistīts ar izrādi. Dažu brīdi pat skudriņas pārskrien par to, ko redz un jūt uz skatuves. Pēc izrādes, dodoties mājās, tika vairākkārt pārdomāta izrāde un tika mēģināts pielīdzināt izrādi ikdienai - par cilvēku naivo cerību ar savu mīlestību mainīt citus, kas visbiežāk neizdodas un mēs katrs paliekam salauzti.


Edgars Ģērmanis (klientu apkalpošanas speciālists)

Izrāde, kuru gribas noskatīties vēlreiz, lai varētu parunāt par viņu vēlreiz!


Mārtiņš Viška (tulks)

Intuitīvi uztverta garīgās "dziednīcas" atmosfēra un pacientu aprūpe psihiskās veselības jomā, kur vēl ne tik sen ar šizofrēniju sirgstošie bija atstumto lomās. Personāls (māsa vai māsiņa, lugā nosaukta Dzelzs) ir emocionāli notrulinājies, zaudējis jebkādu pietāti pret pacienta iekšējo pasauli. Pats skumjākais, un arī "Nav Laimes" attēlotais (gribas teikt fakts), ka psihiatrijā ar zālēm vien nav līdzēts... Un ne katreiz tās ir nepieciešamas.

Stāsts varētu būt par bēdīgi slaveno Tvaika 2, kur kāda krietni padzīvojuša pacienta vārdiem runājot var teikt "Здесь ты здоровье не найдешь, здесь ты здоровье потеряешь..." Tā arī notiek... Nav Cerības, Nav Laimes, Nav Finansējuma, Nav Dzīves. Pareizāk sakot, dzīve ir, tikai pārvērtusies ellē. Un lielākai daļai pat nojauta nerodas kādus pārdzīvojumus slēpj dažkārt šķietami "normālā" āriene. Visu pastiprina spilgti krāsainie tērpi un īpaši piemeklētā mūzika, kas precīzi atbalsojas skatītāja apziņā. Seksuāli strāvojoša bija Kaisle!


Liāna Šaltena (aktrise)

Izrāde ir kā košs, sulīgs auglis jebšu kā nupat plaukusi koši zaļa bērza lapa. Dzeja (prasmīgi savīti vārdi), aktierspēle (emocijas un mizanscēnas - īstas un tīras), tērpi, skaņa un gaisma (koši, atbilstoši) - īsāk sakot, izrāde ir ļoti profesionālā līmenī.